Mēs viņu meklējām trīs mēnešus.
12. aprīlis, 2026 pl. 20:10,
Nav komentāru
Tas bija parasts rīts.
Viņš izgāja no mājas kā vienmēr.
Teica, ka aizbrauks uz darbu,
un vakarā būs atpakaļ.
Nekas neliecināja,
ka kaut kas varētu notikt.
Viņš pat paņēma līdzi pusdienas,
ko mamma bija sagatavojusi.
Un tad…
viņš neatgriezās.
Sākumā likās —
varbūt aizkavējies.
Telefons neatbildēja.
Pēc dažām stundām
sākām uztraukties.
Pēc dienas —
jau panika.
Zvanījām visiem.
Draugiem.
Kolēģiem.
Radiem.
Neviens neko nezināja.
Policija pieņēma iesniegumu,
bet tajā brīdī tu saproti,
cik bezspēcīgs tu esi.
Tu nevari neko.
Tikai gaidīt.
Un meklēt.
Mēs braukājām pa vietām,
kur viņš mēdza būt.
Skatījāmies katru ceļu,
katru meža malu.
Katrs zvans lika sirdij apstāties.
Katrs nezināms numurs —
cerība.
Un bailes vienlaikus.
Pagāja nedēļa.
Tad divas.
Tad mēnesis.
Cilvēki sāka teikt —
“varbūt jāpieņem”.
Bet kā tu vari pieņemt,
ja nezini?
Ja nav atbildes?
Mamma katru dienu
skatījās pa logu.
It kā viņš vienkārši
pārnāks.
Un viss būs kā agrāk.
Pagāja trīs mēneši.
Un tad mēs saņēmām zvanu.
Viņu atrada.
Tālu no vietas,
kur viņš dzīvoja.
Kas notika —
mēs nekad līdz galam neuzzinājām.
Palika jautājumi.
Ļoti daudz jautājumu.
Un tās sāpes…
tās nepazūd.
Tu vienkārši iemācies
ar tām dzīvot.
Bet ir viena lieta,
ko es sapratu.
Nekad neatliec pateikt,
ka mīli.
Jo tu nekad nezini,
kad būs pēdējā reize.